Vai tev draud izdegšana?

Izdegšanu dēvē par 21.gadsimta “slimību”, kas, statistikas rādītājiem dubultojoties, īpaši aktuāla kļuvusi 2020.gada mājsēdes laikā.

Izdegšana ir garīgs stāvoklis, kas parādās no hroniska nepareizi menedžēta stresa darba vietā, kam par negatīvu papildinājumu nāk arī sadzīviskais stress, kas daudzās ģimenēs radies pandēmijas ietekmē – ieviestās mājsēdes, palielinātās darba slodzes, izmainītie režīmi, bailes par darba vietas saglabāšanu, papildus slodze ar bērnu mājskološanu un telpas, laika sadalījums.

Izdegšanu pirmo reizi aprakstīja ASV psihologs Herberts Freudenbergers 1974.gadā novērtējot vairāku viscītīgāk strādājošo brīvprātīgo ārstu simptomus – enerģijas izsīkums, ko izraisa pārmērīgas darba prasības, galvassāpes un bezmiegs, “ātra aizsvilšanās un dusmas” un robusta domāšana, kad grūti radīt idejas un ieraudzīt risinājumus. “Izdegušais” darbinieks izskatās, rīkojas tā kā viņš būtu depresīvs un nomākts, un kļūst aizvien mazāk efektīvs, neskatoties uz viņa aizvien vairāk un vairāk ieguldītajām darba stundām.

Izdegšanu dēvē par 21.gadsmita slimību, jo, kopš interneta straujās attīstības un plašā pielietojuma, pieaug informācijas apjoms, kas mums katru dienu ir jāapstrādā, tāpat arī ievērojami palielinās darba un dzīves ritma temps, un prasības. Urbanizācija ir cīņa par platību pilsētās un nosacījums nepārtrauktai cenu kāpšanai nekustamajiem īpašumiem, biežākiem sastrēgumiem un slēptai konkurencei par esošajām darba vietām. Mēs dzīvojam laikmetā, kad psiholoģiskais spiediens ir nevis par izdzīvošanu, bet dzīvošanu atbilstoši statusam – jauna mašīna vai pat divas, māja piepilsētā, regulāri ceļojumi, atpazīstamu zīmolu drēbes. Tātad jāstrādā vairāk (vai gudrāk), lai sasniegtu un nopelnītu vairāk.

Lai cik paradoksāli tas nebūtu, ērā, kad esam viens no otra tikai klikšķa attālumā, mums pietrūkst cilvēcīga klātbūtne, citu cilvēku sajušana, ieskatīšanās acīs un uzklausīšana, ko pandēmijas ierobežojošie pasākumi ir padarījuši par vēl kritiskāku vajadzību – izmisīgu vēlmi atgriezt cilvēcīgumu un klātesošus sociālos kontaktus reālā dzīvē. Lai mēs justos labi, mums ir vajadzīga citu cilvēku klātesamība reālajā dzīvē nevis viedtālrunī.

Pirmais solis uz risinājumu ir atpazīt problēmu. Izdegšanas pazīmes un simptomi ietver gan emocionālos, gan vēlāk arī fiziskos radītājus:

• Patstāvīga neapmierinātība, slikts garastāvoklis, kriticisms un negatīvisms;
• Zema efektivitāte darbībām, darbs sāk nepatikt;
• Straujas garastāvokļa maiņas – ātri aizsvilstas, jūtīgums, pesimistisks, dusmas, tukšuma sajūta, vainas apziņa, (emocionāli prāts lūdz pēc palīdzības);
• Nav privātās dzīves, cieš sociālā dzīve – atgrūž, izvairās no draugiem, ģimenes;
• Trūkst nākotnes cerības – bezcerība, sajūta, ka ir kontroles trūkums;
• Mazvērtības sajūta attiecībā pret darbu;
• Nespēks, enerģijs un motivācijas trūkums;
• Bezmiegs, galvas un vēdera sāpēs;
• Imunitātes zudums, saaukstēšanās, dažādas infekcijas;
• Parādās trauksmes, depresīvas domas.

Būtisks izdegšanas sindroma rādītājs ir tas, ka cilvēks ļoti daudz domā un runā par problēmām, kuru dēļ ir šis sindroms radies.

Ir vairākas lietas, kas izdegšanas sindromu var veicināt – tās ir gan tāds personīgās īpašības kā perfekcionisms, grūtības pateikt “Nē”, zems pašvērtējums un vēlme būt labākajam, gan tādi apstākļi darba vietā, kas veido ilglaicīgo stresu kā – garas darba stundas un liela slodze, novērtējuma trūkums, atpūtas un atvaļinājuma neizmantošana, neskaidrība, taisnīguma trūkums, sliktas attiecības darba vietā un vairāki citi faktori.

Meklējot risinājumus izdegšanas sindroma mazināšanai ir 2 iespējas: izmainīt sevi vai izmainīt vidi.

Darba devējam pamanot kaut vienā darbiniekā augstākās izmaiņas ir svarīgi izvērtēt darba vidi un visus augstāk minētos aspektus attiecībā pret katru no darbiniekiem, radīt drošu vidi un dot iespēju darbiniekiem runāt par savām sajūtām. Nepieciešamības gadījumā var veikt darbinieku anketēšanu, iedrošināt vadītājus veicināt vērtīgas un dziļas sarunas ar darbiniekiem, izvērtēt pienākumu prioritizēšana un re-prioritizēšana.

Jebkurās attiecībās, kur būs iesaistīts cilvēks, komunikācija būs atslēga un risinājums. Pat ja Tev kā darba devējam ir daudz nezināmā, tomēr kaut limitēta, bet regulāra komunikācija par esošos situāciju – ko zinām, ko nezinām, kādi varētu būt attīstības scenāriji, kas notiek līdzīgos citos uzņēmumos nozarē, kas ietekmēs mūsu pieņemtos lēmumus, vienmēr būs labāk nekā klusēšana, kas vēl vairāk var izraisīt dažādas baumas un nedrošību, un papildus stresu darbiniekos.

Brīžos, kad jūti kādu no izdegšanas sindroma simptomiem, tavs uzdevums ir uzņemties atbildību un rīkoties, primāri atrodot to, kas veido izdegšanu. Novelkot robežas pašam pret sevi un pret citiem kolēģiem, piemēram, pārbaudot e-pastus tikai darba laikā, ierobežojot vai uz laiku atsakoties no sociālajiem tīkliem. Dodoties regulārās pastaigās dabā un sportojot, veltot 7-8 stundas kvalitatīvam miegam. Kvalitatīvs, svaigs un veselīgs ēdiens, tāpat kā pietiekams ūdens daudzums ir tava degviela – neaizmirsti par to!
Kaut bieži piesaukta, diemžēl daudz retāk lietota ir meditācija. Meditācija dod iespēju taviem nerviem atslābt un atgūt līdzsvaru. Meditācija ir dabisks stresa mazināšanas līdzeklis Nr.1, kas atbrīvo ne tikai no tagadnes stresa, bet arī no pagātnes stresa. Tā nodrošina imūnsistēmas spēju strādāt pilnvērtīgi un dziedēt ķermeni un garu, atbrīvojot no bezmiega un trauksmēm.

Strādājot attālināti, atceries, ir vajadzīga rutīna – izkāpšana no pidžamas, laika grafiks, cikos sāk strādāt, cikos paņemt pārtraukumu pusdienām un 15 minūtes svaiga gaisa, tas rada skaidrību, pie kā turēties. Papildus, tagad tu ieekonomē laiku, ko kādreiz pavadīji ceļā, tāpēc izmanto to savā labā – sportojot un dodoties interesantās pastaigās.

Izdegšana pēc Pasaules Veselības organizācijas klasifikatora nav klasificēts kā medicīnisks stāvoklis, bet kā darba vietas fenomens. Taču izdegšana var būt kā pamats medicīniska rakstura problēmām, tāpēc rīkojies laikus.